Knuts Skujenieks. Foto — Ieva Salmane.
Kā apklusināt iedvesmu — šī doma Knutu Skujenieku vairs nenomoka. Un arī memuāru nebūšot. Uz 85. dzimšanas dienu toties iznākusi Eiropas tautasdziesmu izlase
Septembra bērns Knuts Skujenieks iznāk pretī pie savas Salaspils mājiņas priecīgs par viesiem kā mazs puika. Kājas brīžiem negribot klausīt, bet redze un dzirde arī pēc 85. dzimšanas dienas nosvinēšanas joprojām ir asa. Dzejnieks gan pukojas par zobu protēzēm, kas maina izrunu. Bungo pa galdu, kad atmiņa uzreiz nepiedāvā vajadzīgo vārdu un uzvārdu. Taču humors nav zudis, un viņš joprojām ir tik aizrautīgs stāstnieks, ka viņa kundzei Intai pēc četrām stundām jānāk taktiski norādīt, ka nu jau ir gana.
Ievadam izejam cauri viņa publicēto grāmatu plauktiem un dzimtas portretu galerijai pie sienas. «Māte Marija, kuru es neatceros. Septiņi mēneši man bija, kad viņa 27 gadu vecumā nomira no tuberkulozes,» namatēvs rāda foto ar dāmu pareiziem vaibstiem. «Mātesmāsa Zenta — viņa aprūpēja manu brāli. Brālis jau bērnībā saslima ar poliomielītu un pēc visu mūžu staigāja ar kruķiem. Toreiz mēs būtu gribējuši gan vakcinēties pret to, vai ne? Kas dos Duksim taukus!» Skujenieks ievieš laikmetīgus akcentus.
