Ilze Rukšāne pie sava fitoremediācijas eksperimentālā dārziņa Sarkandaugavā. Kvieši nav sadīguši, jo putni izknābājuši. «Esmu beigusi lietišķos, tāpēc man vajag radīt savām rokām.».
Ainavu arhitekte Ilze Rukšāne ielas malā Sarkandaugavā sasējusi lupīnas un kviešus, jo tie ārstē piesārņotu augsni. Ar šo metodi pilsētas atkopjas daudzviet pasaulē. Latvijā Ilze to aizsākusi pirmā
Pelēko koka māju iekšpagalms ar suņuburkšķu baltajiem čemuriem izskatās kā laukos. Uz lieveņa avīzi lasa kāds kungs. Aiz citām durvīm ir ainavu arhitektu darbnīca ALPS*. Tajā darbojas četri cilvēki. Kad tur viesojos, darbnīcā ir Ilze Rukšāne un Helēna Gūtmane. Pastāstu, ko esmu izlasījusi par ALPS - darbnīca minēta arī pie divus miljonus vērtā visgarākā soliņa Rīgā ieviešanas. Vai tiešām lumpeņiem Ziepniekkalnā vajag tik dārgu soliņu? To padzirdējusi, Helēna iecērt rokas sānos un saka Ilzei: «Nu?! Tu redzi?» Ilze nopūšas: «Jā, tā ir problēma.» Ainavu arhitektes izstāsta, ka ziņas ir sagrozītas - ne jau soliņš tik dārgs, bet gan ielas pārbūve, apakšzemes komunikāciju nomaiņa, apstādījumi. Un arhitektes piebilst, ka tieši lumpenim noderēs socializēšanās. Un vēl - soliņš nav ALPS projekts, taču par to Ilze apsolās pastāstīt vēlāk.
