Haralds Mednis. Foto no Madonas muzeja krājuma.
Leģendārais kordiriģents cauri padomju gadiem iznesa brīvvalsts garu visskaistākajā veidā — vienojot un tiecoties pēc pilnības
Rakstīt par Haraldu Medni man nozīmē atgriezties bērnībā. Mans papiņš gatavojas koncertam. Ar profesionālu ķīmiķa precizitāti sagatavo stērķeles emulsiju apkaklītes un tauriņa stīvināšanai, pletē (tā vis nav prozaiskā gludināšana!) sīkām «zēmītēm» rotāto mirdzoši balto krekla priekšu, sukā frakas stingro audumu. Vienmēr tikai pats. Pirms doties uz trolejbusu, rūpīgi aploka un paslēpj zem mēteļa garās astes.
Tad ir gājiens pa Universitātes kāpnēm uz Lielās aulas balkonu un studentu tūkstošu līdz spīdumam noslīpētie koka soli. Lejā abās pusēs atveras durvis, uzsoļo vīri ne jau pelēkos vadmalas uzvalkos, nē! Melnajās bezdelīgastēs viņi nāk it kā no pilnīgi citas pasaules un, iespējams, arī laika. Ceturtajā rindā pa labi no centra stāv mans tēvs, baritons Eižens Tišheizers, un visus savus skolas gadus un neskaitāmus koncertus esmu bezgalīgi lepna viņu tur redzēt.
