Lai kur es ietu, mans skatiens vienmēr būs vērsts uz augšu, uz jumtiem, saka skursteņslauķis Gatis Geida. Foto — Reinis Inkēns.
Visi skursteņslauķi ir pļāpīgi, ar starojošu smaidu saka Gatis. Darbs to prasa, jo cilvēki, kas ikdienā jāsatiek, ir visdažādākie. Gadījies, ka, klauvējot pie svešām durvīm, atver vīrs ar koka nūju. Tomēr daudz biežāk cienā ar kafiju un nereti piedāvā arī ko stiprāku. «Tad gan saku, ka vairs nav tie laiki,» viņš smejas. Profesijai nenoliedzami piemīt nedaudz vēsturiska šarma. Cilvēki joprojām cenšas paberzēt viņa mundiera zelta pogas un reizēm arī iemet kabatā kādu monētu. Veiksmei.
Gatis sāka mācīties par skursteņslauķi pirms vairāk nekā desmit gadiem, laba drauga aicināts. Šo amatu var apgūt tikai pie meistara, tāpēc tas bieži tiek mantots vai iemācīts, ja meistars ir tuvs draugs. «Viņš man teica — ko tu mokies dzīvē? Ja gribi kaut ko mainīt, es tev iemācīšu labu amatu!» Vienīgais, ko draugs pavaicāja, vai nav baiļu no augstuma. Neesot. Tā Ingus Salenieks kļuva par viņa meistaru.
