Dārta Daneviča. Foto — Ieva Salmane.
Aktrisei monoizrāde Zēni nav meitenes atnesa pirmo Spēlmaņu nakts balvu, bet iestudējums kļuva par mākslas manifestu, kas ļauj saklausīt no vardarbības cietušu sieviešu balsis
Dārta Daneviča Dailes teātrī ienāca 2012. gadā un līdz šim nospēlējusi vairāk nekā 30 lomu. Par savu monoizrādi domājusi jau sen, jo šķitis, ka viņas aktrises balss teātrī īsti nav sadzirdēta. «Ilgu laiku bija sajūta, ka režisori mani neredz tā, kā es redzu sevi. Man bija grūti ar to sadzīvot, tad nu ņēmu grožus savās rokās. Vēlējos sev pierādīt, ka nekļūdos.» Dārta nekļūdījās. Monoizrāde Zēni nav meitenes (režisore Diāna Kaijaka) viņai atnesa pirmās Spēlmaņu nakts balvas mūžā — gada aktrises titulu un skatītāju simpātijas balvu.
Denisa Kellija lugu viņa izvēlējās dramaturģijas, nevis tēmas dēļ. Taču tēma liktenīgi sasaucās gan ar Dārtas personīgo pieredzi un pārdzīvojumiem, gan mūsu sabiedrībā diemžēl aktuālo tēmu — vardarbību ģimenē.
