«Raksti patiesību, lai cik nepazīstama tā kādam šķistu, un tev nekad nebūs jāatjaunina rakstītais, jo dzīve tieksies panākt tavu tekstu, nevis otrādi» — tāds ir Oksanas Zabužko kategoriskais imperatīvs. Foto — Lukašs Giza.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Ar ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko sarunājas Ilmārs Šlāpins
Oksana Zabužko (1960) dzimusi Luckā Ukrainā, literatūrzinātnieku un skolotāju ģimenē. Pabeigusi Kijivas Universitātes Filozofijas fakultāti, mācījusi ukraiņu kultūru un literatūru ASV universitātēs. Kļuvusi par pazīstamāko mūsdienu ukraiņu rakstnieci, dzejnieci un esejisti. Nozīmīgākie darbi: romāns Ukraiņu seksa lauka pētījumi (1996), filozofiskā proza Notre Dame d’Ukraine (2007), romāns Pamesto noslēpumu muzejs (2009), eseju krājumi Es atkal lienu tankā (2016), Planēta Vērmele (2020; Māras Poļakovas tulkojumā 2024. gadā izdevis apgāds Neputns), Visgarākais ceļojums (2022; Kristapa Vecgrāvja tulkojumā 2023. gadā izdevis LLMC).
Ar Oksanu Zabužko viņas īsās vizītes laikā Rīgā tikos vairākkārt: vakariņās, uz kurām Oksana ieradās uzreiz no lidostas, tad nākamajā dienā starp vairākām cieši saplānotām intervijām dažādiem Latvijas medijiem un arī grāmatas atvēršanā Vidzemes tirgus paviljonā, kur notika Survival Kit izstāde. Viņa bieži uzdod vienu un to pašu jautājumu: «Kā, jūs to nezināt?» un sāk skrupulozi paskaidrot tos vai citus ukraiņu kultūras, vēstures, neatkarības cīņu un pretošanās faktus: «Mēs šos 30 gadus esam vērsušies uz Rietumiem, cenšoties izstāstīt savu stāstu, bet, izrādās, mums vajadzēja vairāk runāt ar kaimiņiem.» Oksana Zabužko apzinās, ka ir vēstniece, kuras pienākums ir nosargāt Ukrainu, stāstot par to pasaulei.
