Voldemārs Johansons: «Ziemeļnieciskā sajūta man ir ļoti tuva — neskartas dabas plašums, vides ilgtspējība.»
Pie brūkošiem ledājiem Norvēģijas ziemeļos un radiācijas zonā Fukušimā - tāds šogad ir mākslinieka Voldemāra Johansona un arī viņa sievas Evas ceļš. Baltajā naktī viņš rādīs instalāciju par vētru aktivitāti Eiropā
Šī ir ledāja sānu mala. Izplešoties vai atkāpjoties, ledājs iemaļ sevī zemes gabalus. Bet te, okeāna krastā, atpūšas savvaļas dzīvnieki, valzirgi. Jā, melnbalti, viss bija diezgan melnbalts, es tādā pelēkā dienā to bildēju, un gadījās melnbaltā filmiņa, - tā runādams, mākslinieks Voldemārs Johansons datorā rāda fotogrāfijas. Grafiski, kā ar ogli zīmēti silueti, lūstošas līnijas, ko veidojusi mežonīgā daba. Jutīgs pietuvinājums ekspozīcijai, kas patiesībā nav domāta cilvēka acīm. Izrādās, Johansons bērnībā Rīgas Skolēnu pilī mācījies fotogrāfiju, pats kopējis bildes. Ziemeļu skaistums licis atgūt ticību attēla spēkam, viņš krāj materiālu fotoizstādei.
