Serhijs Iaņuks. Foto — Edmunds Brencis.
Protēze palīdzot karot, bet nezaudēt cilvēcību kaujas laukā palīdz ģimene Rīgā, stāsta Serhijs Iaņuks, kurš pēc kājas amputācijas atgriezies Ukrainas frontē. Rīdzinieks dodas ienaidnieka aizmugurē, lai «medītu» gūstekņus
Serhijs Iaņuks uz sarunu ierodas kopā ar meitiņu. Viņas dēļ uz dažām dienām pametis fronti un atgriezies Latvijā — lai palaistu 4. klasē. Sasveicinoties uzdāvina man uzšuvi ar savu militāro iesauku Latiš (Latvietis) un uzskrien uz Vērmanes dārza tējnīcas terases, nedaudz demonstratīvi palēkdamies uz protēzes, kas aizstāj zem ceļgala amputēto labo kāju. Mēs pasūtām kafiju un sākam runāt par karu, kas saulainajā septembra dienā Rīgas centrā šķiet tik bezgala tāls un vienlaikus tuvs.
«Protams, nenovēlu nevienam to izmēģināt, bet protēze patiesībā pat palīdz karot,» viņš saka smaidot, bez jebkādas ironijas. «Bija gadījums, kad ierakumā ievēlās automašīna un piespieda pie zemes manas kājas. Kreiso izdevās atbrīvot pašam, bet labo es nespētu dabūt laukā, taču varēju to vienkārši atsprādzēt, aizlēkt prom un vēlāk aizsūtīt puišus tai pakaļ.»
