Ceturtdien Ķīnas pilsētā Šeņdžeņā tikās Tramps, Sji Dzjiņpins un Putins, un sanāksmei jau pasteidzās piekārt birku — Jalta 2. Kamēr komentētāji pētīja sagaidīšanas ceremonijas un meklēja protokola pazemojumus, Kremļa saimnieks ieguva svarīgāko: vietu līdzās ASV un Ķīnas līderiem.
Nu un tad?
Eiropa mēģina izolēt Putinu par karu pret Ukrainu, bet Šeņdžeņā viņš pozē kā viens no pasaules miera un stabilitātes uzturētājiem. Ukrainas kopīgajā paziņojumā nav, toties ir nostāja pret valstu vadītāju tiesāšanu starptautiskās tiesās — Putinam gaužām patīkama kombinācija.
Kāda ir priekšvēsture?
Par tikšanās ieganstu kļuva Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības forums APEC, kura sanāksmi 18. novembrī vadīja Sji Dzjiņpins. Šeņdžeņa — no ciematiņa izaudzis tehnoloģiju centrs — ļāva Ķīnai izrādīties kā gandrīz vienīgajam pieaugušajam, kurš vēl aizstāv atvērtu tirdzniecību. Taču ekonomikas forumu aizēnoja lielais trijnieks un nelāgās asociācijas ar 1945. gada februāra konferenci Jaltā, kur Rūzvelts, Čērčils un Staļins lēma par Eiropas nākotni. Trampam jau sen gribējās, lai Si un Putins viņu arī paņem savā pulciņā. Nu ir paņēmuši. Tas vēl nenozīmē, ka viņiem šoreiz ir Eiropa, ko sadalīt.
Kas ir pats svarīgākais?
Aiz izrādes, mūzikas un tērpiem paliek ASV un Ķīnas sistēmiskās pretrunas, kuras ar rokasspiedienu neatrisināt. Abas sacenšas par tehnoloģisko līderību; Krievija mākslīgajā intelektā nav līdzvērtīgs spēlētājs, taču arī tai piešķirta vieta svarīgāko pasaules jautājumu apspriešanā. Kopīgais paziņojums ir īss: lētāki naftas produkti, aizrādījumi Starptautiskajai tiesai neķerties pie valstu līderiem, izvairīšanās no kodolkara, ANO reforma bez skaidrojuma, kāda. Par kodolieročiem Vašingtonai un Pekinai varētu būt saskares punkti. Taču konkrētie rezultāti vēl neskaidri, kamēr Putina ieguvums jau redzams kopbildē. Arī agresors tagad it kā gādā par globālo stabilitāti.
Kas vēl jāzina?
Ārpolitikas burbuļos vārījās par to, kuru Sji sagaidījis personiski, kuram skanējusi himna un kur Putinam ierādīta vieta vakariņās. Tomēr nekādi lielie krupji viņam nebija jānorij: pazemojumu meklētājiem pretī ir attēls ar trim līdzvērtīgi nostādītiem līderiem. Tramps vēl pielika savu artavu — Putins esot viņa draugs. Amerikas draugs? Nē, personiskais. Atceļā Tramps piezvanīja eiropiešiem un atkal stāstīja, ka Putins grib mieru. Vai viņš arī prasījis pārtraukt palīdzību Ukrainai, interpretācijas atšķiras; draudzības apliecinājums gan bija publisks.
Kas tālāk?
Jalta nav šodienas spoguļattēls, bet ir mācība. Toreiz lielvarām bija reāla iespēja sadalīt Eiropu pēc gaidāmās uzvaras karā; tagad šie trīs nekontrolē tās teritoriju un nevar vienkārši uzspiest savu gribu. Eiropai ir sava galva un savs spēks — tikai pašai jāsēžas pie sava likteņa stūres. Arī Maskava Trampa draudzību uztver piesardzīgāk nekā pats Tramps: sūtņi daudz sola, bet vai spēj apsolīto piegādāt? Turklāt pēc Kongresa vēlēšanām Krievija redz, ka ASV demokrātija tomēr strādā un prezidents nav uz palikšanu. Putins ar Sji plāno tikties vēl desmit gadus. Ar Trampu tik drošu plānu nav. Kopbilde ir izdevusies; cik ilgs būs tās politiskais mūžs, vēl jāredz.
Teksts tapis pēc raidieraksta Ārskats 21. novembra ieraksta Jaltas atbalsis Ķīnā. Čehi aizstāv sabiedriskos medijus. Ukraiņi sagrauj Krimas tiltu.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.