Hailandes govis SIA Andruks saimniecībā no citām atšķiras ar garspalvainu, spoži brūnu kažoku un dižiem ragiem. Foto — Lauris Aizupietis.
Pēdējos gados strauji palielinās Latvijā audzēto gaļas liellopu skaits, turklāt trešdaļa no viņiem ganās bioloģisko saimniecību ganībās. Dabas draugi priecājas, ka šādi ganāmpulki palīdz atjaunot bioloģisko daudzveidību Latvijā, bet paši zemnieki uzsver — tie veido stabilu biznesu
Latvijas lauku ainavā gandrīz vairs nav brūnaļu, kuras senči turēja kā piena govis. Taču aizvien biežāk redzam ganāmpulkus ar lielām un skaistām govīm, kas — pat pilsētniekiem skaidrs — ir gaļas lopi. To audzēšana ir lauksaimniecības nozare, kas Latvijā attīstās ļoti strauji. Kopš 2005. gada zīdītājgovju skaits ganāmpulkos ir pieaudzis 16 reizes un sasniedzis 56 tūkstošus. Trešdaļa no visiem gaļas liellopu ganāmpulkiem ir bioloģiskie.
«Jaunajiem censoņiem ir vīzija, ka ar gaļas liellopiem viss ir vienkārši,» straujo zīdītājgovju skaita pieaugumu skaidro Latvijas Lauku konsultāciju centra speciāliste Daiga Baltiņa. Bet tā nav. Piensaimniecībā produkts ir piens, gaļas lopkopībā — teļš, ko iegūst no zīdītājgovs. Un ir trīs dažādi veidi, kā pelnīt ar šādu produktu, — ar izsoļu namu starpniecību pārdot tālākai nobarošanai, pārdot vaislai jeb citu ganāmpulku vairošanai vai realizēt gaļai. Pēc Baltiņas aplēsēm, aptuveni 80% pārdod teļus tālākai nobarošanai vai vaislai. Tikai dažas saimniecības mēģina pašas nobarot teļus, līdz no tiem var iegūt restorāna maltītes cienīgu gaļu.
