Laura Ziemele pie savām trim dobēm 1 Vasarās šūpuļtīkls ir Lauras «darba kabinets» 2 Lauras dārzā šopavasar iestādītās vasaras dālijas 3 Akmeņsēkles ar pirkstiņziedlapiņām 4, 5 Katru pavasari Ieva Reinholde izmēģina jaunas sēklas 6 Drošāk audzēt jau gatavus stādus, jo skaidrs, ka augs būs dzīvelīgs 7 Dārziņš mājas otrajā stāvā nav ar sauli lutināts, bet stādi aug sparīgi. Foto — Reinis Inkēns.
Vēlme kaut ko izaudzēt pašam nezūd, arī dzīvojot uz bruģa. Aizvien vairāk ļaužu iekšpagalmu reizēm skopajā saulītē, nebaidoties ne no sētu runčiem, ne pa mazdārziņiem klejojošajiem garnadžiem, kopj savas dobes arī galvaspilsētā. Kādi pilsētas dārziņi no svešām acīm paslēpti Rīgā?
Kāpēc vieniem atliek tikai kaut ko iebakstīt podā, un pēc neilga laika tur jau zaļo kupli laksti, bet citiem milzu pūles prasa pat bazilika kautrīgo divlapu stādiņu izvilināšana no zemes? Vai slavenie dārznieku zaļie īkšķīši ir mīts vai balta patiesība, un kaut ko kārtīgu izaudzēt izdosies tikai tiem, kuri dārzkopībā iesvaidīti nebeidzamās biešu un kartupeļu vagās jau agrā bērnībā?
Tas, ka latviešiem ir lielāka piesaiste dabai nekā rietumvalstu iedzīvotājiem, nav mīts, atzīst Baltic Studies Centre pētnieks, sociologs Miķelis Grīviņš. Gadu desmitiem arī pilsētnieku ģimenēm bijusi nepieciešamība kopt zemi, lai sagādātu pārtiku. Turklāt mūsu zeme ir salīdzinoši reti apdzīvota, apkārt ir daudz mežu, pļavu un lauku. «Esam spēcīgi saistīti ar laukiem. Gandrīz katram ir kāda saikne, draugi vai radinieki laukos, pieredze kartupeļu talkā,» saka Grīviņš. Tāpēc, pat zūdot dārza uzturēšanas finansiālajai nozīmībai, saglabājas gan nostalģiskā vērtība, gan kultūrā sakņotā nepieciešamība dalīties. «Latvijā cilvēki dāvina cits citam to, ko ir izaudzējuši vai salasījuši. Dalīties ar dabas veltēm ir viegli un korekti, jo šīm lietām parasti nav materiālās vērtības, bet ir skaidra emocionāla nozīme. Dāvinot izaudzēto, mēs dāvinām sava darba augļus.»
