Zīmējums — Freepik.
Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām virtuālā vide un pandēmijas pasteidzinātā digitalizācija sniedz jaunas iespējas. Taču, tāpat kā citiem, tā likusi arī ilgoties pēc cilvēciskas komunikācijas un enerģijas apmaiņas
No rīta Briselē, pēcpusdienā Kirgizstānā, vakarā Maskavā. Šobrīd tieši tāda var būt cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētājas Guntas Ančas darba diena. Vēl pagājušā gada sākumā tas liktos neiespējami, lai gan jau tobrīd viņas ikdiena bija ļoti aktīva un lidojums Rīga—Brisele pavisam ierasts. «Tagad tas notiek, pārslēdzot vienu peles pogu.»
Attālinātais darbs ir iespēja, kas aiztaupa daudz laika un naudas. «Es jau pirms Covid-19 teicu, ka tehnoloģijas ir ļoti labas. Tās dod iespēju būt vietās, kurās citādi nevari ierasties. Bet, no otras puses, tieši tehnoloģijas padara mūs vairāk ierobežotus un vientuļākus. To šobrīd redzam ļoti skaidri. Enerģija caur ekrānu neplūst,» saka Gunta Anča.
