Stipra vētra. Kopā ar draugiem ejam gar jūru. Nenormāli gāž lietus — pat horizontāli. Man slingā iesiets mazulis. Vīrs ergosomā nes tobrīd divus gadus veco meitu. Mums abiem ir milzīgas somas, un ejam sadevušies rokās. Tā ir viena no manām mīļākajām un ekstrēmākajām pārgājienu atmiņām. Varētu šķist — kāpēc to darām? Bet tajā brīdī rodas sajūta: ja varam izdarīt šo, varam arī pilnīgi jebko citu. Jūti, ka gandrīz saplūsti ar dabu. Ir grūti, bet atliek tikai iet.
Mūsu ģimene dodas ārā tad, kad daba plosās. Visi sakāpjam mašīnā un braucam Liepājas vai Pāvilostas virzienā. Kamēr vīrs sērfo, mēs ar sešus gadus veco meitu un četrgadīgo dēlu esam pie jūras. Tieši kopā ar vīru un viņa hobiju pirms desmit gadiem manā dzīvē parādījās vajadzība doties dabā. Kamēr viņš sērfoja, atskārtu, kādu prieku manī atmodina būšana pie jūras.
