RTU arhitektūras profesore Sandra Treija kopā ar vīru viņa dzimtas mājās sāka saimniekot pirms 15 gadiem. Attēlā ar meitu Martu un dēlu Edvardu, bildē nav vīra Nila un meitas Hildas.
Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Arhitektūras profesores Sandras Treijas ģimene 130 gadu veco māju un sētu veido lēnām un ieklausoties mājas stāstā
Sandra ar bērniem uz mājas trepēm bildei sasēduši tāpēc, ka tāds paradums Lieldakaros bija jau pirms 100 gadiem. Sandra rāda bildi, kas uzņemta 1910.gadā. Arī vēlākos gados mājinieku foto tapuši uz trepēm, tikai mainījies to izskats.
Sākot saimniekot Sandras vīra Nila dzimtas mājās, viens no pirmajiem darbiem bija seno trepju atjaunošana. Nākamais - uzlikt visām ēkām jumtu. Gribējas seno sētu saglābt, nepazaudējot būtiskāko - autentiskās vērtības. «Mēs te lēnām darbojamies. Katra ideja uzdīgst, uzplaukst un nereti līdz briedumam nonāk pēc laiciņa. Kad paši saprotam, ka nebūs lāgā, meklējam ko citu,» saka Sandra. Stāstot par māju, viņa runā ar pietāti. Lieldakari ir pieredzējusi un gudra māja. «Personība. Galvenais bija - nevis kā es gribētu, lai te izskatās, bet - kā viņa gribētu.» Citi savus laukus iegādājas, noskatīdami vietu, piemēram, pie ezera vai jūras un zina, kādus tos vēlas redzēt, turpretim Treijiem māja jau bija, un viņi mācījās ar to sadzīvot, pielāgoties.
