Es uzaugu «betonīgos» Iļģuciema džungļos. Bet turpat netālu, daudzstāvu māju ielenkts, manai omītei bija dārziņš. Tajā mazajā oāzītē pavadīju daudz laika, vērodams, ko viņa dara. Tā pavisam neapzināti iemācījos to prieku, ko sniedz dārzs — velti tam laiku, rūpes un enerģiju, ar rokām «ieštepselējies» melnzemē un visu saņem atpakaļ. Tolaik gan nesapratu, kas ir valūta, kas, šādi «ieštepselējoties», cirkulē.
Pagāja daudzi gadi, man bija trīsdesmit, un omīte jau bija devusies uz citu pasauli. Pēkšņi attapos, ka esmu nonācis līdzīgā sajūtā kā toreiz. Pēc desmit gadiem Rīgas centrā pārvācos dzīvot meža vidū Ķekavas novadā. Un dzīve ieguva pavisam citu tempu un raksturlīkni. Temps nekļuva mazāk dinamisks, tas ieguva citu ritmu. Nu, dodoties uz Rīgu, esmu ieguvis transfēra zonu — piecdesmit minūtes, kas sagatavo citam laika ritējumam. Esot pie dabas, laika plūdumu izjūtu pat spēcīgāk nekā iepriekš. Taču tā vairs nav tā pulksteņa tikšķēšana, kas bija pilsētā.
