«Kad namiņš vēl nebija uzcelts, es te kādu vasaru viens pavadīju desmit dienas. Bija brīnišķīgi. Gulēju jūrmalā. Man grūti būt vienam, bet toreiz izbaudīju tās desmit dienas.».
Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Kultūrģeogrāfijas profesoram Edmundam Valdemāram Bunkšem netālu no Miķeļbākas ir mājiņa, bet ap to - ainava, kurā ir daudz pārsteidzoša un ne tik vienkārši izskaidrojama
Mājiņa, kurā vasarās dzīvo profesors Bunkše, ir pavisam maza. Tik maza, ka tajā ir vieta tikai vienam galdam, dažiem salokāmiem krēsliem, grāmatām un bildēm pie sienas. Bet tie, kuri lasījuši Bunkšes grāmatu Intīmā bezgalība, zina, ka viņam kopš bērnības, kad no kara šausmām vajadzēja slēpties mazos bunkuros un patversmēs, patīk nelielas telpas.
Vienas istabas namiņu Bunkše, kas reiz Ilinoisas Universitātē studēja arhitektūru, projektējis pats. Bet visvairāk ģeogrāfam Miķeļtorņa ciemā patīk ainava. To viņš var vērot stundām ilgi - priedi, kas atgādina Bunkšem viņa mūžu, bērzu birzi un smilgu pļavu, pār kuru bieži nolaižas migla un saules gaismā iekrāsojas dziļi oranža. Tajā esot kas netverams un neaprakstāms.
