Madaras Merles ģimene nedēļā kompostā izmet vienu vai divus spainīšus virtuves atkritumu, vēl pa kādam spainītim ik pārnedēļas viņu kompostā nonāk no citiem. Foto no personīgā arhīva.
Sarunāt vietu savai komposta kastei pilsētas daudzdzīvokļu nama pagalmā nav nekas sarežģīts. Grūtāk ir saprast, kāpēc cilvēki, kuriem būtu iespēja pie mājas pārstrādāt organiskos atkritumus, to nedara, saka bioloģijas studente Madara Merle
Savulaik dzīvojot Francijā, Madara pierada, ka komposts ir kaut kas ļoti loģisks un pašsaprotams. Pat tad, ja neesi dārznieks, kam nepieciešams komposta «gala rezultāts». Kopš bērnības viņa atceras komposta kaudzi vecvecāku dārzā, taču nebija ienācis prātā, ka šķirot bioloģiskos atkritumus var arī tad, ja tos vēlāk neizmanto kā mēslojumu. «Bet, kad vairākus gadus esi kompostējis atkritumus, vairs nemāki citādi. Kad aizeju ciemos, vaicāju, kur jums ir komposts,» smejas Madara.
Kad bija jāpārvācas uz Rīgu, lai viņa varētu sākt studijas Latvijas Universitātē, pirmais noteikums bija atrast īrei dzīvesvietu, kas der visiem pieciem ģimenes locekļiem — Madarai, viņas vīram, trīsgadīgajam dēliņam un diviem trušiem. Vajadzēja meklēt dzīvokli ar dārza teritoriju un draudzīgiem kaimiņiem, kuri neiebilst ne pret garausaiņiem, ne kompostu. «Lai varam sarunāt, ka uztaisīsim savu trušu parku un komposts tam automātiski nāks līdzi.» Izrēķināja, ka nepieciešami seši kvadrātmetri zaļās teritorijas — pieci trušiem un viens kompostam.
