Daudzās idejās, to skaitā nekrāsot mājas koka ārējo apdari, Uldis Banhens paļāvies uz arhitektu. «Tā pilnīgi ne ar ko nav apstrādāta. Sākumā koks bija pilnīgi balts, tagad tas kļūst tumši pelēks kā agrāk siena šķūņi laukos. Tāpat stāvēs vēl desmitiem gadu.» Foto — Madara Gritāne.
Par pasīvo māju dzirdēts daudz, tomēr ar ko dzīve tādā atšķiras no mums pierastās? Ar ko jārēķinās tās būvniecībā, un vai tā ir dārgāka? Ezernieku saimnieks Uldis Benhens dalās pieredzē un atzīst — viņš ir gandarīts par savu izvēli
Kad Uldis Benhens lūkoja Jūrmalas dzīvokli nomainīt pret māju, viņa galvenā prasība bija, lai kaimiņi nebūtu deguna priekšā un izvēlētajā vietā mājiņa nestāvētu pie mājiņas. «Šeit man ir septiņi hektāri, bet kādā no ciematiem tie būtu 2000 kvadrātmetru apmēram tajā pašā cenā. Šī gan skaitās lauksaimniecības zeme, visas komunikācijas vajadzēja pievilkt pašiem,» Uldis stāsta par plašo īpašumu Jaunmārupes Ezerniekos.
Tā gan nebija viņa pirmā izvēle. Sākumā Uldim bija ļoti iepatikusies jau gatava māja Trenčos pie Babītes ezera — koka būve ar divslīpju niedru jumtu. Taču darījums neizdevās, un nu saimnieks lepojas ar modernu, pelēku, pavisam askētiska dizaina būvi ar vertikālu dēlīšu apšuvumu un plašu terasi. Īpašums kopā ar pirtiņu un saimniecības ēku, ko Uldis dēvē par klētiņu, līdzās mežam iegūlies milzīga zaļa mauriņa vidū, ko papildina tikai daži rožu krūmi un dīķis peldēšanai un zivtiņām.
