Šoša atgādina par Austrumeiropas jidiša vidi un tās cilvēku smagajām izvēlēm
Romāna pēcvārdā viena no darba tulkotājām Māra Poļakova stāsta, kā lielais jidiša rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Jichoks Baševis Zingers savā pieņemtajā dzimtenē ASV bieži ticis nonivelēts līdz pirmskara Austrumeiropas ebreju «eksotiskās» pasaules aprakstniekam (un arī pats no tā nav kautrējies, apzinādamies, ko vēlas redzēt publika). Vienlaikus, lasot Šošas sākumdaļu — ne tikai speciāli amerikāņu izdevumam pierakstīto ievada nodaļu, bet visu pirmo pusi —, tā patiešām liekas kā erudīta un ironiska autora vadīta pastaiga šai savdabīgajā pasaulē, ko sen kā iznīcinājis holokausts un vienkārši Laiks.
Tā ir pasaule, kuras ielās krāsotāji krāso drēbes, alvotāji lāpa katlus, burvju mākslinieki rij uguni un guļ uz naglām, bet ubagi dzied dziesmas par Titāniku un spēlē ar zvaniņiem apkārstītu tamburīnu. Tā ir pasaule, kur šādos pagalmos un ielās plecu pie pleca dzīvo gudrie, svētie un ārprātīgie, šamesi un dibeki. Tā ir pasaule, kur daudzām vietām, amatiem un norisēm nemaz nav atsevišķu latviešu valodas vārdu, tāpēc tulkojumā ir izmantota jidiša leksika, papildinot grāmatu ar bagātīgiem skaidrojumiem.
