Dons Kihots (Kaspars Znotiņš) un Sančo Pansa (Gundars Āboliņš), Foto — Jānis Deinats
Režisora Ādolfa Šapiro veiktais Servantesa romāna Dons Kihots iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī ir kaut kas vairāk par izrādi
Varbūt pats svarīgākais ir izrādes fināls. Jau mirstošais dons Kihots čukst savam uzticamajam ieroču nesējam Sančo Pansam, ka viss notiekošais ir tikai spēle: jau rīta agrumā viņi dosies pretim jauniem piedzīvojumiem. Režisors un romāna dramatizētājs Ādolfs Šapiro ir izvēlējies mainīt Servantesa varoņa likteni, ļaudams tam vēlreiz apmānīt ciema iedzīvotājus un atgriezties pie ceļojošā bruņinieka īstās dzīves — varoņdarbu meklējumiem. Tātad mākslinieka jeb radītāja — un tādi viņi ir abi, gan dons, gan Sančo Pansa — dzīve nebeidzas ar fiziskām beigām, tā turpinās, tikai citādi. Jo arī mākslinieks nepārstāj būt radošs tikai tāpēc, ka ārējā realitāte nav viņam labvēlīga. Tas varētu būt Ādolfa Šapiro credo, maigi, bet nepiekāpīgi deklarēts pavisam citā laikā un pilnīgi atšķirīgā teātrī, tomēr uz tās pašas skatuves, kur tapuši viņa nozīmīgākie darbi.
