Jūlijam Cēzaram piemīt vēriens un izcilība, ko tam piešķir aktrises Ināras Sluckas personība.
Režisors Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī Jūliju Cēzaru reducē līdz uzskatāmai politiskās skatuves mākslas shēmai
Jaunā teātra sezona sākusies ar tādiem kā apgaismības projektiem. Valmieras teātrī režisore Elīna Cērpa, uz dokumentiem un atmiņām balstīdamās, mēģina notraukt putekļus jēdzienam «Pēteris Lūcis». Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī Andrejs Jarovojs pēta politiku kā skatuves mākslu un tiecas uztaustīt tās principus. Vai to trūkumu. Kur nu atrast vēl pateicīgāku vielu šādam nolūkam par Šekspīra Jūliju Cēzaru. Iznākums, protams, ir zināms, taču sekot, kā režisors un aktieri piņķerē politiskās saites, ir interesanti.
Tautai spiežam delete
Viss notiek te un šobrīd, teiksim, kādas partijas birojā - spēles telpu ierobežo galdi ar mapītēm, tribīne un mikrofoni. Citādi pret Šekspīra lugu režisors bijis vienlīdz iejūtīgs un nesaudzīgs: saglabāts viss būtiskais, taču - nekādu masu ainu! Tautu, cik tā politikā nepieciešama, vēl pirms sākusies izrāde, nospēlējam mēs, skatītāji, paši. Aktieru Ivara Krasta un Jāņa Kroņa (vai tomēr jau Cēzara protežē Marka Antonija un sazvērnieka Kaskas?) aicināti, entuziasmēti aplaudējam un urravojam, lai skaņu vīrs varētu ierakstīt pūļa reakciju. Arī man tiek karodziņš, ko izdala Cēzara sagaidīšanai, un, viņam ar svītu parādoties, māju kā traka.
