Soļu skaitīšana ir pagājušā gada sabiedriski nozīmīgākais latviešu romāns
Viedierīcē uzstādītais soļu skaitītājs ir labs piemērs, kā savienot nesavienojamo. Vienā pusē skaitļi, tehnika, otrā — ķermenisko sajūtu un sāpju neskaidra gūzma. Saikni veido ārstu apsolījums, ka vismaz daļu no sāpēm var atrisināt, sekojot pašdisciplīnai un stingrai kārtībai.
Šī pretēju tiecību galējība ir arī Kristīnes Ilziņas meistarīgi uzrakstītajā romānā Soļu skaitīšana. Soļi tiek skaitīti lielo nodaļu nosaukumos, taču apakšnodaļu virsrakstos ir divas balsis — «Gvido» un «Īrisa».
Gvido ir puika bērnunamā, kura būšanu šajā pasaulē romāna pirmajās lappusēs rakstniece apraksta līdz sāpīgumam detalizēti. Gvido ēd konfektes, norijot tās veselas. Emocionālo traumu rezultātā viņam nav izveidojies rīšanas reflekss. Viņš ir iemācījies svešām tantēm izteikt komplimentus, taču tā ir pašaizsardzība. Viņš nemaz nedomā, ka viņas visas ir skaistas.
