Izrādē līdzās Lolitai Stūrmanei, Ivaram Krastam un Bredam Brakovskim galveno lomu spēlē arī režisore Elita Kļaviņa. Publicitātes foto.
Pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes Es atgriežos no tālienes par dzīvi jādomā vairāk nekā par mākslu
Jaunais Rīgas teātris sezonu sācis ar dubultpirmizrādi — Elitas Kļaviņas debiju teātra režijā, Klodīnes Galeā lugas Es atgriežos no tālienes iestudējumu, un viņas filmas Iļģuciema māsas seansu. Divi vienā. Šādos gadījumos parasti ierasts svinēt dzīvās mākslas uzvaru pār mediēto realitāti. Taču mākslas likumsakarības šoreiz ir otrādas — izrāde šķiet papildinām filmu, nevis filma izrādi.
Tieši dokumentālā filma Iļģuciema māsas ir spēcīgākais no abiem publikai piedāvātajiem mākslas darbiem, tāpēc gribot negribot nosaka toni un arī to, par ko sižetiski stāsta iestudējums. Filma ir visai skarba, lai gan veidota impresioniskiem pieskārieniem. Stāsts par to, kā aktieri kopā ar sievietēm, kas cietumā izcieš sodu, iestudē Antona Čehova Trīs māsas, atkāpjas otrajā plānā, ļaujot spēcīgāk izskanēt Iļģuciema iemītnieču dzīvesstāstiem. Tiem ir vienojoša tēma — vardarbība ģimenē, un Elita Kļaviņa šo pavedienu īpaši izceļ arī izrādes programmiņā, citējot statistiku: 38,6% Latvijas sieviešu, kas vecākas par 15 gadiem, ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 60% Latvijas sieviešu atzīst, ka piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību, 14% sieviešu vajājis esošais vai bijušais dzīvesbiedrs… Tie ir šausminoši dati, un filmā redzamie piemēri biedina, ka vardarbība rada vardarbību. Šī tēma gan paliek fonā, jo filmā cietuma vide tiek demonstrēta, neuzsverot neizbēgamos ieslodzījuma ierobežojumus, bet drīzāk akcentējot normālos sadzīves un attiecību aspektus. Filmas varones tiek rādītas kā apstākļu upures vai to pārvarētājas. Bet nenoliegšu, ka jādomā arī par to, ko filma plaši nestāsta — noziegumu dabu, par kuriem sievietes izcieš sodu.
