Starp atsaucēm un izdomu

Inga Žolude, Tīts Aleksejevs (Maimas Grīnbergas tulkojumā no igauņu valodas). Livonijas debesis. Dienas Grāmata, 2020.

Inga Žolude, Tīts Aleksejevs (Maimas Grīnbergas tulkojumā no igauņu valodas). Livonijas debesis. Dienas Grāmata, 2020.

Šveices vēsturnieks Jans Rīdigers kādā esejā nesen uzsvēris, ka vārdam «Livonija» (Livland) ir daudz priekšrocību: tas ir unikāls un plaši pazīstams, asociējas tieši ar mūsu reģionu, asociatīvā ziņā tam nav negatīvu apgrūtinājumu. Viduslaiku Livonija 13.—16. gadsimtā aptvēra mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, bet vēlāk te pastāvēja Kurzemes hercogiste, Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Poļu Inflantija un Vidzemes guberņa. Uz visām šīm zemēm var attiecināt mācītāja Kristiana Kelha (1657—1710) 1695. gadā rakstītos vārdus, ka Livonija «esot dižciltīgo debesis, garīdznieku paradīze, svešinieku zelta bedre un zemnieku elle».1

Ingas Žoludes un igauņu rakstnieka, vēsturnieka Tīta Aleksejeva kopdarbs piedāvā vienu no latviešu literatūrā retajām versijām par Zviedru Vidzemes jeb Zviedru Livonijas laiku — 18. gadsimta sākumu, kurā dzima barokālas pārmērības, bet kari, mēris, bads un dažu monarhu savstarpējās cīņas veidoja fonu daudzu bāreņu, kalpoņu, audžubērnu dzīvei.

Jaunākajā žurnālā

Viss ir tikai situācija

Baltijas valstīm «labākais scenārijs šim laikam ir saspringts un bažu pilns miers», teic Reins Rauds. Foto — Andrass Kralla

Tekstu banka

Ilustrācija — Pexels