Kungs — Arturs Krūzkops, Lelde — Elizabete Skrastiņa. Foto — Lita Millere.
Nacionālā teātra izrāde Spēlēju, dancoju — vienkāršots skats uz pazīstamo Raiņa lugu
Leģendārais režisors Oļģerts Kroders reiz teicis: ja režisoram lugā kas jāmaina, tad jāņem cita luga. Esmu par šo teikumu bieži domājusi un nonākusi pie savas formulas, kas lieliski der arī teātrim, kurā režisora vara ir neierobežota. Proti, ar lugu var darīt jebko, vienīgais noteikums: gala rezultātam jābūt vismaz tikpat labam kā izejmateriālam.
Runājot par tāda līmeņa dramaturģisko darbu, kāds ir Raiņa Spēlēju, dancoju, tas, protams, ir ambiciozs mērķis, kuram Elmārs Seņkovs netrāpa pat mazliet. Režisora jaunāko iestudējumu politkorekti būtu saukt par pretrunīgi vērtējamu, lai gan nekā pretrunīga izrādē nav. Tas, kā to vērtēt, atkarīgs tikai no tā, vai jūsu pasaules redzējums sakrīt ar Seņkova uzskatiem.
