Armija, kas karo Sapnī vasaras naktī, ir tepat no austrumpuses, un manipulators Pasks jeb Masks (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) pasniedz tās ģeneralisimusam Tēzejam (Gints Grāvelis) atbilstošu kāzu dāvanu — liktenīgo koferīti ar atompogu. Foto – Marko Rass.
Komēdija Sapnis vasaras naktī režisoram bijusi iegansts, lai izkliegtu satraukumu par pasaules likteņiem
Režisors Viesturs Kairišs nekad nav krāmējies ar sīkumiem, viņa mērogs ir būtiskie esības jautājumi, pasaules likteņi un cilvēka atbildība par tiem. Tas izraisa nepārejošu cieņu pat tad, ja darba rezultāts liekas dīvains vai apšaubāms. Jaunākais Dailes teātra iestudējums — Viljama Šekspīra komēdija Sapnis vasaras naktī ir tieši šis gadījums.
Programmas grāmatiņā režisors atsaucas uz poļu esejista, politiķa un (sic!) sociālistiskā reālisma teorētiķa Jana Kota (1914—2001) monogrāfiju Šekspīrs, mūsu laikabiedrs (1964), kas spēcīgi ietekmējusi 70. un 80. gadu Rietumeiropas teātri. (Un arī mums, kas tajos pašos gados Maskavā vai Ļeņingradā studēja teātra zinātni, Kota grāmata «samizdata» tulkojumā bija inspirācijas un šausmināšanās avots.) Kota laikabiedrs Šekspīrs bija pravietiski biedējošs un baiss, par ko var pārliecināties katrs, uzmetot aci grāmatas fragmentiem Dailes teātra izrādes programmā. Un kā lai viņš tāds nebūtu, ja Kots bija piedzīvojis (citējot absurda dramaturģijas teorētiķa Martina Eslina priekšvārdu izdevumam angļu valodā) visas 20. gadsimta traumas, ko tieši Austrumeiropā atstājis «modernais karš un tā destrukcijas, iebrucēju armiju okupācijas, dzīve bombardētās pilsētās (..) Dantes elles cienīgās koncentrācijas nometnes, gāzes kameras, genocīds un geto». Diemžēl 21. gadsimta trešās desmitgades vidus rāda to pašu ainu, ja nu bez gāzes kamerām, toties ar laikmetīgo tehnoloģiju sniegtajām hibrīdkara iespējām un pandēmijas apdraudējumiem. Tāpēc Kota Šekspīrs ir laikabiedrs arī Viesturam Kairišam.
