Par Jāņa Einfelda romānu Svētlaimīgo zeme (Dienas Grāmata, 2021).
Labākās grāmatas ir tās, ko nevar pārstāstīt. Vari atstāstīt sižetu, t. i., ar ko viss sākas un beidzas, kaut ko par tēliem — ka viens stostās, ir klibs, plikpaurains vai briesmīgi nešpetns —, bet pilnasinīgākos gadījumos ar to ir daudz par maz. Arī ar Einfeldu, kā ierasts, nekas tāds neiet cauri. Svētlaimīgo zeme ir mīklām pilns daudzstāvu labirints, nevis tas, ko par aizraujošu lasāmvielu pieņemts uzskatīt šaurākajā nozīmē. Lasītājam jābūt vērīgam ceļabiedram, bet, jo vērīgāks esi, jo vairāk tiec mulsināts.
Par postmodernisma adeptu Einfelds pasludināts jau labu laiku, kaut īstas skaidrības par to, kas tas tāds un vai gadījumā nav jau «izgājis no modes», nevienam nav. Labi, atsevišķus krustpunktus var samanīt, bet drīzāk būtu jārunā par paša Einfelda rokrakstu, nevis viņa darbi par varītēm jāiedabū postmodernisma Prokrusta gultā.
