Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule pie dzejnieka Jāņa Baltvilka lodziņa. Foto — Ieva Salmane
Šonedēļ jaunās telpās Mārstaļu ielā 6 durvis vērusi Rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgā ekspozīcija. Atzīmējot savu simtgadi, muzejs pārsteidz ar negaidītu koncepciju
Greznās Mārstaļu ielas nama durvis, aiz kurām jaunu dzīvi sācis Rakstniecības un mūzikas muzejs, ir iespiestas starp divu dzīvīgu Vecrīgas krodziņu āra terasēm. Muzeja darbinieces stāsta, ka garāmgājēji jau sen kāri raustījuši aizslēgtās durvis, domādami, ka arī šeit slēpjas kāds restorāns. Vasaras rītos, nākot uz darbu, reizēm uz lieveņa atradušas kādu saritinājušos, saldi aizmigušu dzīves svinētāju, kurš ne pārāk piestāv nacionālas nozīmes muzeja eksterjeram.
Tomēr atcerēsimies, ka šajā namā ilgus gadus (1991—2003) darbojās leģendārā kafejnīca un kultūrtelpa M6, kurā bohēmiskus vakarus vadīja daudzi rakstnieki un komponisti. Ietinušies cigarešu dūmu mākonī un ne jau tikai piparmētru tēju malkodami, radošie ļaudis nodevās sarunām, kāršu un šaha spēlei, skaļai dziedāšanai un reizēm arī darbam. Šī burbuļojošā radošā katliņa sajūta veiksmīgi pārmiesojusies arī muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas Prokrastinācija&Radīšana zālēs.
