Ingas Gailes Jaukumiņš ir lieliski un nepanesami uzrakstīts romāns
Inga Gaile ir ne tikai sešu romānu, bet arī septiņu dzejas krājumu autore, un, kā jau dzejniecei, viņai ir neparasti jutīga, poētiska, pašpietiekamu realitāti uzburoša valoda.
Manuprāt, Inga Gaile labāka stāstniece ir tieši dzejā, jo īpaši garajos dzejas ciklos, kuros mēdz būt kādu vēstures notikumu liecības. Savukārt rakstnieces romāniem ir daudz līdzību ar dzejoli, jo autorei arī prozā izdodas atainot sakāpinātu iekšējās pieredzes mirkli, kas gan personīgi man, izvilkts romāna garumā, rada nepanesamības sajūtu, un bieži vien romāns nevis sižetiski virzās uz priekšu, bet tinas kamolā ap atrasto pārdzīvojumu.
Izņēmums nav arī Jaukumiņš, šoreiz tekstu strukturēt palīdz nodaļu virsraksti. Kā likums, nosaukums sākas ar galvenās varones vārdu, pretim pieteikta aplūkojamā tēma. Veidojas tāds kā zinātniska novērojuma ierakstu katalogs: Sarma un kārtība dienišķā, Sarma un caurspīdīga blūzīte, Sarma un tumšās alejas (te domātas Ivana Buņina Tumšās alejas).
