Radošas personības reflektē par laiku, kurā atrodamies, kā par lūzuma punktu un nākotnes vēsturi
Kinorežisore Laila Pakalniņa
Šobrīd Laila Pakalniņa domā par… kaķiem. Tās nav dīkas atpūtas domas pēc pērn pabeigtās un jau pasaules kinofestivālos izrādītās aktierfilmas Spogulī un divām dokumentālajām filmām Mājas un Putnubiedēklis, kuras arī jau ir dažādās gatavības pakāpēs. Es domāju par kaķiem ir nākamā scenārija darba nosaukums.
Laiks ir bijis ražīgs, tiesa, Latvijā tā arī neparādītā filma Spogulī rada bažas par kultūras notikumu sastrēgumu tajā brīdī, kad viss nāks klajā, bet — «vai varam teikt, ka gleznu var būt par daudz, filmu par daudz, kultūras par daudz»? Protams, paradoksāla ir situācija, ka filmu Spogulī ir redzējuši skatītāji Lietuvā un Igaunijā, kur Tallinas festivālā Melnās naktis pagājušā gada septembrī notikusi pasaules pirmizrāde, bet mājās tā paredzēta tikai šoruden. Tomēr jau tagad filmu rāda Čehijā, ir apstiprināta piedalīšanās vēl 15 festivālos. Visur tā būs redzama uz lielajiem ekrāniem. «Tas ir būtiski! Esmu aizņēmusies teicienu, ka kino var baudīt tikai tad, ja ekrāns ir lielāks par vietu, uz kuras skatītājs sēž. Vai pirmie skatītāji būtu klieguši, ja brāļu Limjēru nofilmētais vilciens viņiem brauktu virsū no ekrāna, kas tikko lielāks par A4 lapu? Spogulis uzņemts selfiju formā — viss griežas un pārvietojas —, un no mazā ekrāna nemaz nevar sajust to vieglo reiboni.»
