Hedas Gableres lomā Madara Zviedre, Eilerts Lēvborgs — Jēkabs Reinis. Foto — Kristaps Kalns.
Izrāde Heda Gablere. Atgriešanās — vai tiešām mūsdienās sievietes ir seklas un sīkas?
Nacionālā teātra izrāde sola daudzas «atgriešanās» — Ibsena luga ir dramaturģijas klasika, pēc krietna pārtraukuma pie režijas stājies Edmunds Freibergs, izrādē piedalās virkne aktieru, kuri dažādu iemeslu dēļ kādu laiku nav bijuši uz skatuves. Un pāri visam — Nacionālā teātra apsolījums atgriezties pie tradicionālāka teātra. Nav noslēpums, ka daļa skatītāju ilgojas pēc estētikas, kas vairs nav modē, bet reiz priecējusi sirdi. Un te nekas nav iebilstams — īsts mākslas darbs joprojām ir mākslas darbs, lai kāds būtu tā iepakojums. Tikai viens āķis: izrādei vajadzīgs ne tikai izskats, bet arī saturs.
Edmunds Freibergs savulaik bija ražīgs režisors, un skatītājam, domāju, ir skaidrs, ko no viņa darbiem sagaidīt. Viņš režiju izprot kā dramaturģijas lasījumu, kurā režisora uzdevums ir tekstu ilustrēt ar skatuves valodas paņēmieniem, centrālo vietu atvēlot aktierdarbam. To Freibergs mēģinājis darīt arī šoreiz, tikai — lai cik dīvaini skanētu — nav fiksējis, cik izvēlētā luga mūsdienās ir sarežģīta. Ibsena darbi ir ļoti interpretējami (sīkākās teksta detaļas, kontekstu, zemtekstu maiņa būtiski ietekmē vēstījumu), turklāt mazliet vairāk nekā simt gados, kas šķir mūs no lugas tapšanas laika, arī apstākļi ir mainījušies. Vismaz Hedai Gablerei, jo stāsts ir par sievieti, kura nespēj sevi realizēt. Ibsenam — tāpēc, ka viņai nav palaimējies piedzimt par vīrieti; šodien — nu, tas tomēr ir sarežģītāk…
