Kadrs no Agņeškas Holandas melnbaltās spēlfilmas Zaļā robeža.
Venēcijas kinofestivāla programma liek pārdomāt augošās briesmas pasaulē
Venēcija ir pasakaini skaista. Pat tik prozaiska lieta kā brauciens ar sabiedrisko transportu — skaļi dūcošu kuģīti, kas savieno salas un dažādus punktus Venēcijas aglomerācijā — atgādina idillisku ainu, nevis ikdienišķu pārvietošanos. Taču, ierodoties Lido salas kinozālēs, kur šogad no 30. augusta līdz 9. septembrim notika Venēcijas Starptautiskais kinofestivāls, idillisko sajūtu nomainīja nemiers.
Šis ir vecākais kinofestivāls pasaulē, pirmo reizi tas notika 1932. gadā un kopš tā laika ir pārdzīvojis gan fašismu un karu, gan pandēmiju un šogad arī Holivudas aktieru streiku, kas zvaigžņu nepiedalīšanās dēļ iesita robu festivāla publicitātes atvēzienā. Programmā iekļautie darbi aplūko migrācijas krīzi, dzimumu līdztiesības jautājumus, kā arī cilvēku iejaukšanos dabas līdzsvarā. Tie lielākoties nav radikāli autorkino vingrinājumi, kinoveidotāji liek uzsvaru uz klasiskiem stāstniecības musturiem, kuru galvenais uzdevums ir skatītājā modināt līdzjūtību un pārdzīvojumu, un tas arī izdevās ar uzviju.
