Kamēr eiropiešu apziņā turpina pastāvēt dzelzs priekškars, Austrumeiropas vēsture ir neērta gan akadēmiķiem, gan politiķiem
Kad rakstīju savu Sibīrijas grāmatu, atkal un atkal lasīju gan izsūtīto atmiņas, gan vēsturnieku pētījumus par komunisma noziegumiem, līdz man sāka likties - esmu tik daudz uzzinājusi par ciešanām, ka nekas vairs nespēs mani satricināt. Tomēr Timotija Snaidera Asinszemes mani satrieca ar cilvēcisko ciešanu un asiņainu noziegumu blīvumu, kurus 20.gadsimtā divi totalitārie režīmi pastrādāja pret cilvēkiem, tautām un valstīm, kam ģeopolitika un vēsture ir lēmusi atrasties teritorijā starp Vāciju un Krieviju. Atšķirībā no vairākuma Rietumu vēsturnieku Snaiders nacismu un komunismu atmasko kā vienlīdz noziedzīgus totalitārus režīmus, nemēģinot komunisma noziegumus pabalināt tikai tāpēc, ka tas piedalījies nacisma sagrāvē. Gribas cerēt, ka Asinszemes liek justies neērti tiem vēsturniekiem, kas gadu desmitiem izlikās nezinām, kādi noziegumi tika īstenoti komunisma vārdā Austrumeiropā un Baltijas valstīs, un kas vēl arvien mēģina šos faktus ignorēt.
