Seši vecu ļaužu pansionāta iemītnieki no rīta ausmas līdz vakara krēslai izspēlē miršanas ainas no slavenām operām.
20.martā notika Alvja Hermaņa iestudējuma Skaistākās miršanas ainas operas vēsturē pirmizrāde Cīrihē
Aiz dubultām stikla sienām parādās palss sievietes stāvs, ienāk gandrīz tukšajā spēles telpā, apsēžas pie galdiņa ar atskaņotāju un skaņuplašu rindām, izvēlas plati un, pirms uzlikt, ieelpo tās smaržu. Uzmanīgi nolaiž adaptera adatiņu un atslīgst pret sienu. Vaska seja. Acis ciet. Ne izteiksmes, ne dzīvības. Skaņas - tā ir Traviata, Violetas satraukums E strano, e strano, jūtu iespējamību apjaušot, - viņai ir kā rīta dūms smēķētājam, kā pirmais malks alkoholiķim. Var atkal dzīvot.
Tikmēr ratiņkrēslos, ar kruķiem vai kā citādi ieklumburo pārējie - vēl divas sievietes un trīs vīrieši. Sasēdušies uz krāsainiem plastmasas krēsliem, viņi klausās Violetas pēdējo dziedājumu. Viņa - Izabelle (Isabelle Menke, katrs tēls tiek saukts aktiera vārdā) - uz brītiņu pārņem melodiju, pēc tam čukst līdzi ārijas vārdus un, tiem izskanot, mirst, apgarota un dzīvāka, nekā ienākot šajā telpā. Pārējie aplaudē, sauc «bravo», un Izabelle laimīga atver acis.
