Vilis Daudziņš ar Ļeņina lomu savā pārtapšanas prasmē ir pacēlies jau gluži šausminošā, droši vien jāsaka, dieva statusā. Attēlā: ainā ar Baibu Broku (Krupskaja). Foto — Jānis Deinats.
Viļa Daudziņa neticamais meistardarbs JRT izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte
Izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte negaidot ir kļuvusi par sensāciju, ko visi kāro redzēt, tāpēc, pirms sāku par to rakstīt, jāliek galdā kārtis — divreiz noskatoties Ulda Tīrona iestudēto darbu, iemīlēt to neesmu spējusi, un ap pusotru stundu garā izrāde, manuprāt, prasa no skatītāja krietni daudz izturības. Tomēr tas nav iestudējuma noliegums, drīzāk godīgs brīdinājums — lai arī runāt par to ir interesanti, izrāde realitātē skatītājam var nebūt aizraujoša. Tāpat kā droši vien var arī sajūsmināt, mulsināt, smīdināt, likties drosmīga vai nepieņemama. Tas, ka viedokļi ir radikāli atšķirīgi, manuprāt, ir interesantākais šīs izrādes aspekts.
Tīrons šoreiz ir gan režisors, gan dramaturgs, un tas izsaka visu: ja esat kādreiz ieskatījušies žurnālā Rīgas Laiks, atpazīsit tēmas un atsauces. Sižets ir saistīts ar konkrētu vēsturisku fonu — Ļeņina pēdējām dienām, kad revolūcijas tēvs ir pusparalizēts, plānprātīgs un nespēj komunicēt. Viļa Daudziņa atveidotā Ļeņina pirms- un pēcnāves pasaule ir fantasmagoriska, un tajā klīstošos vampīrus (ne velti iestudējuma programmiņā reproducēta Nikolaja Vasiļjeva bildīte, kurā redzams, ka mirušajam Ļeņinam pārliecies Nosferatu no vācu ekspresionista Frīdriha Vilhelma Murnava filmas) var interpretēt pēc patikas — kā vājprātīgā skatu uz pasauli, kā konkrētas vēsturiskas situācijas vērtējumu vai arī kā joku.
