Leonardo Di Kaprio spēlētais vientuļais tētuks, kurš — lai arī dzīves nogurdināts — ir gatavs uz visu, lai aizstāvētu briesmām pakļauto pusaudzi. Publicitātes foto
Režijas meistara Pola Tomasa Andersona neatvairāmie spriedzes valgi
Revolūcija netiks pārraidīta televīzijā — šis nav tikai amerikāņu režisora Pola Tomasa Andersona jaunākās filmas Cīņa pēc cīņas (One Battle After Another) dialoga izvilkums, bet gan atsauce uz Gila Skota-Herona 1971. gada dzejoli, kas kalpoja kā himna afroamerikāņu pilsoniskai kustībai un cīņai pret rasismu. Mudinot nekļūt tikai par pasīviem notikumu vērotājiem, tā aicināja iestāties par pilsoniskajām tiesībām un pretoties apspiedošajai politikai.
Labākas pasaules vergi
Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk mūsu sašķeltajā pasaulē šis vēstījums joprojām ir sāpīgi aktuāls, un to savā filmā ataino arī Andersons. Filma to dara ar asu, tumšu humoru un — kā jau allaž — smalki iedziļinoties varoņu psiholoģijā. Imigrantu aizturēšana, izraidīšana un vardarbīga ķerstīšana, gluži kā pravietisks (filma uzņemta pirms Donalda Trampa otrreizējās ievēlēšanas) pašreizējās ASV iekšpolitikas spogulis ir notikumi, kuru fonā darbojas filmas galvenie varoņi — kreiso ekstrēmistu grupa un varas visatļautības pārņemti funkcionāri. Abus paradoksālā kārtā dzen līdzīga motivācija — padarīt pasauli labāku.
