No kreisās: Gundars Grasbergs, Artis Drozdovs, Maija Doveika un Uldis Siliņš.
Režisora Elmāra Seņkova jaunā izrāde - viegli un rotaļīgi par aiziešanu nāvē
Antigoni ieraugām uz scenogrāfes Evijas Pintānes būvētas skatuvītes - balta paaugstinājuma, kas stiepjas pāri melnai zāles grīdai. Pārējie Žana Anuija lugas varoņi režisora Elmāra Seņkova iestudējumā Nacionālā teātra Aktieru zālē uz šī paaugstinājuma te uzkāpj, te nokāpj; viņa - dzīvo. Neizkrītot no lomas, pret melno skatuves grīdu jeb ikdienību izjuzdama, šķiet, riebumu. Skatuvīte un bērna zīmējumi izrādes programmiņā ir atslēga asprātīgi interpretētai, spoži izspēlētai lugai vienā no labākajiem šīs sezonas iestudējumiem.
Antigones sižets nav mainījies kopš Sofokla laikiem. Pēc pilsoņu kara jaunais Tēbu valdnieks Kreons par biedinājumu nemierniekiem pamet kritušā uzurpatora, paša māsasdēla Polinika līķi pūstam neapbedītu. Antigone brāli apglabā, zinot, ka par to viņu sodīs ar nāvi. Viņai kapā līdzi aiziet valdnieka dēls un sieva: Hemons izdara pašnāvību pie līgavas līķa, Eiridīke nonāvējas, uzzinot par dēla nāvi. Bet antīkā stāsta jēga laika gaitā ir mainījusies. Sofokls raksta par cilvēkiem, kuru kļūdas ietekmē visas tautas likteni, jo dievi taču soda nešķirojot. Franču dramaturgs Anuijs 20.gs. vidū problēmu it kā sašaurina, rakstot par ikdienišķo, lai gan... Viņaprāt, sarunā par varu cilvēku nemaz nav, ir tikai funkcijas. Anuija Antigone labi zina, ka necīnās ar Kreonu, kurš principā ir labs cilvēks. Viņa cīnās ar valdnieka lomu, kuras tirānijai Kreons ir pakļauts. Antigone var izvēlēties mirt, bet valdniekam allaž nākas pakļauties paša likumiem.
