Triennāles laureātes Loretas Švaikauskienes monumentālais Dzelzs priekškars, kas veidots kā robeža starp kara agresiju un civilizēto pasauli. Foto – Kristīne Madjare.
Ar moto Quo vadis? vērienīgā Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle piešķir materialitāti sāpīgām tēmām
No filigrāniem sērkociņu kastītes izmēra foto rāmīšiem skatītāju uzlūko dažāda gadagājuma sieviešu un vīriešu portreti. Vieni smaida, citu skatiens veras tālumā. Darbs, kas sākotnēji atgādina nostalģiskus fragmentus no ģimenes albuma, izrādās britu mākslinieces Kārenas Gārfenas (Caren Garfen) piemiņas zīmes antisemītisma upuriem. Viņu vidū ir savulaik koncentrācijas nometnēs, arī Rīgā, bojā gājušie un ļaudis, kuri zvērīgos veidos nogalināti vēl pavisam nesen. Īsās biogrāfijas iedur apziņā kā ar adatu, ar kuru tās zīda diegiem izšūtas.
Minētais ir viens no retajiem ļaunuma tēmai veltītajiem darbiem, kura centrā nav karš Ukrainā. Tieši tajos autoru niknums, sāpes, smagums un apjukums eskalējas pilnībā, paradoksālā veidā pārvēršot šīs emocijas estētiski pievilcīgā rezultātā. Krustdūrienā izplaukuši ziedi uz aprūsējušām benzīna kannām Severijas Inčirauskaites–Kraunevičienes (Severija Inčirauskaitė-Kriaunevičienė) darbā atgādina, ka vienīgais, kas šajos laikos palicis nemainīgs, ir dabas ritms.
