Arnis Koroševskis. Lielais noliedzējs. Dienas Grāmata, 2022.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Mūsdienās par rakstnieku un ideologu Upīti raksta piesardzīgi. Publiskajā telpā tiek akcentēta valsts nodevība — viņš bija viens no absurda teātra paklausīgiem statistiem, kad 1940. gada augustā Maskavā Latvija «lūdza» to uzņemt «brālīgajā» PSRS tautu saimē. Šī stigma Upītim paliks mūžīgi. Bez attaisnojuma.
Nesen tika aktualizēts jautājums, vai viņa vārds jāsaglabā skolas, ielas un bibliotēkas nosaukumā. Ja Upīti zinātu tikai pēc minētā aspekta, atbilde, manuprāt, būtu skaidra: nē. Taču ir arī Upīts — rakstnieks. Ko darīt ar Upīti izklaides kultūras triumfa un virspusējas lasīšanas laikā? Dzejniece Liāna Langa jautā: «Cik bieži Upīša grāmatas pieprasa bibliotēkās?» Domāju, ļoti reti, tomēr to nosaka arī vispārējā nevīžīgā attieksme pret literatūras klasiku. Lai novērtētu Upīti kā rakstnieku, nepieciešams cilvēcisks, literārs, dzīves pieredzē sakņots briedums. Turklāt lasītāju psihotipi ir dažādi; šaubos, vai temperamentīgam holeriķim vai sangviniķim Upīts (it īpaši romānos) varētu šķist interesants.
