Holandieša lomā pirmizrādē bija Egils Siliņš. Foto — Agnese Zeltiņa
Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša jauniestudējums sniedz lielu muzikālu baudījumu, taču tā stāsts paliek neatklāts
Atskanot pirmajiem uvertīras akordiem, uz melnā priekškara parādās balts romiešu cipars — viens. Ar katru jaunu muzikālo tēmu skaitlis pieaug, līdz finālā tas ir VII. Skaidrs — tik gadus jāklīst pa jūrām spoku kuģim, līdz providence tam ļauj piestāt krastā un komandai cerēt uz nāvi kā glābiņu.
Atveras priekškars: pret metāliski pelēku, izliektu sienu ciešās rindās novietoti krēsli. Tajos sēž vīri gaišzilās uniformās. Metālpelēks un gaiši zils ir dominējošās krāsas, kas būs redzamas visu izrādes laiku — divarpus stundas bez pārtraukuma. Ļoti lakonisks, pat sauss ir Klīstošā holandieša vēstījums, ko skatītājiem sūtījis režisors Viesturs Kairišs kopā ar saviem nu jau pastāvīgajiem domubiedriem, izrādes vizuālā tēla autoriem Reini un Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu.
