Trīs sievietes spogulī varones meklē sevi, spītējot sabiedrībai
Franču rakstnieks Ēriks Emanuels Šmits ir viens no tiem mūsdienu autoriem, kas Latvijā pazīstami jau daudzus gadus. Turklāt dažādos ampluā — gan ar romāniem (Jāņa Rozes apgāds izdeva Pilāta evaņģēliju 2004. gadā un Oskaru un Rozā dāmu 2010. gadā), gan kā dramaturgs (dažādos teātros iestudēta Valoņas nakts, Izvirtulis, Noslēpumainās variācijas u. c. viņa lugas). Viņa darbi bieži pievēršas mīlestībai dažādās izpausmēs, neapejot arī fizisko aspektu, un tēlu iekšējiem meklējumiem, kuros svarīgāka par jebkādu organizēto reliģiju ir sirdsšķīstība un tieša pieredze ar garīgumu.
Arī Trīs sievietes spogulī turas pie abām šīm tēmām un pat tiecas tās apvienot. Grāmata sākas ar vārdiem «es esmu citāda», ko saka pirmā no nosaukumā minētajām trim sievietēm, un tas kļūst arī par visa romāna vadmotīvu. Šī citādība tiek apzināta pakāpeniski dažādos veidos, varonēm pamazām pietuvojoties tās kodolam un mācoties ar to sadzīvot, kas gan nozīmē garu, bieži sāpīgu ceļu.
