Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Es atrodos dzīvojamajā istabā. Krēslo, bet tumšs vēl nav. Šajā laikā parasti sēžu ar kafijas tasi te, pie istabas loga. Esmu te sēdējusi un skaitījusi dienas gan rudeņos, gan ziemās un arī pavasaros, kad saule no jauna kaisa gaismu pār pasauli. Kad skatos uz ziemeļiem, redzu nebeidzamu jūru. Saceļas vējš, un viļņi met šļakatas. Kad skatos uz dienvidiem, redzu mūsu spoži balto baznīcu. Vējš ir pieputinājis sniegu ap baznīcu viļņotā klajā, ievilcis tajā glītus rakstus. Šur tur starp kupenām vīd pa tumšam, kailam plankumam.
Nupat pa Lieldienām ciemos bija atbraukusi meita. Viņa ar ģimeni dzīvo iekšzemē. Viņa allaž cenšas pierunāt mani pārcelties pie sevis.
— Vai tu, mamm, vari pa ziemu padzīvot pie mums? Tu taču te esi tik vientuļa. Ja nu kas atgadās? Tu varētu te dzīvot pa vasaru, kad ir vairāk cilvēku.
