Ilustrācija — Elvīra Beķere.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Smagās tērauda ārdurvis atvērās, un kontrolieris caur restotajām iekšdurvīm uzsauca:
— Ei, Veķeran, pakuj baul! Damoi poiģoš!1
Viņš palūkojās uzraugā tukšu skatienu un klusēdams pamāja ar galvu. Ne jau katru šeit tā uzrunāja. Citu būtu saukuši uzvārdā un skaidrojuši, ka laiks savākt personīgās mantas. Bet ne jau viņu. Pat starp osobistiem pret viņu izturējās kā pret retumu. Ja ne gluži ar cieņu, tad tomēr citādi. Patiesībā jau viņš arī bija retums. Droši vien komandieris klusībā lepojās, ka Veterāns ir tieši viņa pārziņā. Tāpēc arī uzrunā kā vecu paziņu. Galu galā, Veterāns pirmo reizi sēdēja jau tad, kad šis uzraugs vēl nebija piedzimis. Pirms diviem mēnešiem bija apritējuši apaļi sešdesmit gadi, kopš Veterānu pirmo reizi iebāza aiz restēm. Tāpēc arī iesauka — Veterāns. Ja pierēķinātu klāt bērnunamā pavadītos gadus, sanāktu vēl vairāk. Arī tur logi bija ar restēm. Nebija vienīgi sargtorņu pa perimetru.
