Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Nupat šie atgriežas no kapiem, Mirušo piemiņas vakara. Tumšajā kapsētā sniegā bija dedzinājuši tuklas sveces un pieklusinātās balsīs teikuši, ka liesmas, kas izgaismo piemiņas akmeņus, un melnās ēnas to tuvumā atgādina rūķu ciematu attālā vietā, varbūt kalnu ieskautā ielejā, aizsalušas upes krastā. Atceļā nosaluši un katrs savās domās iegrimuši, viņi iztēlojās, kāda gan šī pasakainā vietiņa varētu izskatīties vasarā, piemēram, pēc trīs dienas ilgušām lietavām, kad ielejā uz ilgāku laiku iegriezusies smagnēja, devīga saule. Nē, ne jau šie visi trīs bija fantazējuši vienu un to pašu — kamēr Emīla domas līpinājās ap sīkrūķiem, Miķeļa prāts lidinājās virs biezi apsnigušo ciprešu alejas, šurp un turp, kā vēja plucināts, caurspīdīgs maišelis. Bet Asja gumzīja caurajā mēteļa kabatā iestrēgušu salvetes gabaliņu un nespēja tikt brīva no nejēdzīga rūgtuma par dārgajām svecēm, kuras viņi bija atstājuši kupenā uz akmens malas. Tā pat nebija bijusi viņas, bet Emīla nauda, un tomēr. Nesen viņa bija manījusi plakātu ar sveču izpārdošanas reklāmu. Varbūt tas bija kāda žurnāla trešais vāks vai lapele, kas iebāzta starp piegādātajiem produktiem. Asja raudzīja sevi mierināt, ka reklāmā sveces droši vien būs bijušas daudz tievākas un īsākas, tomēr — kāda gan tam nozīme, kapos taču bija palikušas tieši šīs. Tuvojoties pieturai, Asjas satraukums brieda un trīsuļoja gar viņas plānā mēteļa muguru.
