Lauris Vanags.
Stāsts
Piektdiena ir lieliski piemērota bedres izrakšanai: atbrauc netīri dzeltena, kantaina kravas mašīna, no tās izbirst bariņš ūdensapgādes uzņēmuma vikingu spilgtās vestēs; tie izvieto vertikālus brīdinājuma paneļus ar oranžiem mirgotājiem, no kuriem puse nemirgo, tad izšķaida asfaltu un pašā ielas vidū ierīko bedri. Priekšā divas brīvdienas, un bedre nevienam netraucēs. Netraucēs arī darba dienās tāpēc, ka jau no aizlaikiem cilvēkam ieaudzināta pietāte pret pazemes lietām. Bedre gan nozīmē, ka tuvākajai apkārtnei brīvdienās būs jāiztiek bez ūdens krānos, tomēr cilvēks saprot; ņurd, bet saprot — pazemes lietas.
Piektdiena der arī dzertuves apmeklējumam. To zina visi, to zināja arī Jurītis, kurš veselu nedēļu bija racis bedres, lāpījis mākslīgās āderes pilsētas miesā un, beidzoties darba nedēļai, kā allaž, kopsolī ar citiem ūdensvada vikingiem iegriezās bārā, ar vienu otru alus litru izskaloja rīkli, pamētāja šautriņas, skumji uzdziedāja, turpat uz ielas pie bāra durvīm mazliet izkāvās un slāja mājup.
