Ilustrācija — Rūta Briede.
Stāsts
Rītausmas stari spraucas cauri žalūzijām. Gaisma taustās pa telpu, viegli pieskaroties virsmām. Mākonis aizsedz sauli, un istabā no jauna ielīst krēsla. Spilvens pārāk mīksts. Guļu uz sāniem, pievilkusi kājas ķermenim. Dažnakt rauj krampji. Pieskaros pierei. Pampums noplacis, bet āda jutīga.
Māja tik klusa, kopš esam divi vien. Aivis gultā strauji ievelk elpu, kā iznirstot no ūdens. Ik nakti vairākkārt pamostos, izdzirdot viņu miegā runājam vai griežam zobus. Atvirzos nostāk. Negribu, lai man pieskaras. Pirms sākas jauna diena, vēlos pabūt klusumā.
Te rīts aust divas stundas vēlāk.
Leišu trijotne norūc labrītu un brauciena laikā nebilst ne vārda. Vīri saduguši. Elpojam viņu paģiraino dvingu. Sagrabējušais busiņš apstājas priekšpilsētas privātmāju rajonā. Noraugāmies, kā rūsas saēstais auto nogriežas blakus ielā un pazūd skatam.
