Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
1986. gada 13. martā piecos no rīta es stāvēju līdzās vīram pustumsā ārpus mūsu mājas ieklausoties. Šajā vietā nekas nebija vienkārši, tāpēc mēs domājām: ja nu mašīna neatbrauc? Viņpus nejauši izkaisītajām ēkām Mēness ainava klusēja: zvaigznes rietēja, un šajā izkaltušajā vietā putni nedziedāja. Neizgaismotās kaimiņu mājas šķita pavirzījušās nostāk no mums, atviegloti ieslīdot atpakaļ savos putekļainajos zemesgabalos. Tālumā varēja saskatīt automaģistrāles līniju; pa kādam kustīgam mašīnas punktiņam — kāds agrīns vai negodīgs braucējs devās uz samudžināto pilsētu. Pelēkā gaisma bija nenoteikta; ja vien nemitīgi neskatījies pulkstenī, nevarēji saprast, vai šī ir ausmas vai mijkrēšļa stunda. Mēs nebijām pamanījuši aicinājumu uz lūgsnām, bijām to izdzēsuši. Arābu ausma nākot, tā man bija stāstīts, kad pirmajā blāvajā gaismā jau var atšķirt melnu pavedienu no balta.
