Ilustrācija — Evija Freidenfelde.
Toreiz…
Kad mēs vēl…
Gadā reizi vai divas, biežāk rudenī, Kristīnē pamodās šī savādā jutība pret ritmiskām skaņām, trokšņiem. Kalendārā uzšķirta nākamā lapa. Beidzās atvaļinājumu laiks. Un varēja gandrīz droši sagaidīt: tūlīt sāksies. Neuzkrītoši sākumā: viņa biežāk atglauda matus. Neviļus pieskārās deniņiem. Dažreiz ķēra pie auss ļipiņas, centās to nemanāmi izmasēt. Tikai atsmaidīja, ja kāds jautāja. Pēc dienas vai divām to slēpt palika grūtāk. Sevišķi satraucošas bija skaņas, kas atkārtojās reizes piecdesmit—astoņdesmit minūtē. Pulksteņu tikšķēšana, protams, visbiežākais aizkaitinājuma avots. Bet arī citas gluži ikdienišķas frekvences. Ritmiska mūzika caur sienu. Veļas mašīnas malšanās pagrabā. Vilciena rībēšana pār dzelzceļa tiltu… Pat īslaicīga ekspozīcija lika sevi manīt: teiksim, bijām ciemos pie draugiem, un namatēvs gribēja izrādīt jauno stereosistēmu. Vai, piemēram, baudījām atvasaras pēdējās dienas āra kafejnīcā, un blakus piestāja mašīna ar nesaregulētu dzinēju… Kristīnes seja pārvērtās. Atspulgs skaidrā ūdenī, tad kāds iemet akmeni. Viņa nobālēja un sāpīgi sarāvās, cieši sakodās viņas zobi. Kā ar nagiem pa tāfeli.
