Stāsts
Katru vakaru gāju uz rietumu molu pasēdēt uz soliņa. Bija septembra vidus, sezona tuvojās beigām, taču atvasara bija tik saulaina un jauka, vakari tik gari un silti, ka daudzi atpūtnieki palika pludmalē līdz pat tumsai.
Mola galā atradās ne visai augsta zaļi balta bāka, un arī man aiz muguras, kur beidzās vecpilsēta, bija bāka, tikai daudz skaistāka par mazāko; veca, koši balta un slaida tā slējās virs vecpilsētas namu jumtiem. Lielajā bākā bija iekārtots muzejs, bet, kad vakaros devos uz rietumu molu, tas jau bija slēgts, un slēgtas bija arī abas apļveida galerijas — viena torņa centrā, otra tā smailē; dienas laikā tūristi no tām raudzījās uz jūru.
Reiz arī es tur biju stāvējis un raudzījies uz jūru un kuģiem, pat divreiz, taču starp abiem apmeklējumiem bija pagājuši daudzi gadi.
