Ilustrācija — Dārta Sidere.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
No sprādziena viļņa saplīst akvārija stikls, un zivs nobeidzas jau pirmajās minūtēs. Kopā ar ūdeni viņa nonāk tajā pasaules daļā, ko apdzīvo cilvēki un tiem līdzīgās būtnes. Pirms uzraudze saķer mani aiz rokas un mēs skriešus metamies uz izeju, pamanu čūsku, kura pēkšņajā haosā izbēgusi no terārija un dodas prom nezināmajā. Visticamāk, čūskai šķiet, ka sākusies zemestrīce. Tā laikam domā arī bēgļu nometnes uzraudze, kura varbūt nemaz nav uzraudze, jo tikai tagad pamanu, ka mugurā viņai balts krekls ar lielu sarkanā krusta zīmi uz muguras. Viņa ir satraukta. Svešā valoda skan strauji un saraustīti. Atsevišķi vārdi izklausās kā vara traukā birstošu rīsa graudiņu džinkstoņa.
Es protu atšķirt zemestrīci no tirgus laukumā sarīkota sprādziena vai karalaika bumbu dārdiem. Taču te nevienu tas neinteresē, cilvēki panikā skrien, grūzdami cits citu malā, sabradādami paklupušos. Saprotu, ka tagad labāk palikt uz vietas, paslēpties kādā kaktā. Tomēr sieviete turpina raut mani aiz rokas un nesaprot, kāpēc es pretojos. Viņas āda ir pavisam balta. Viņa nav pieradusi pie šādiem trokšņiem, tos neatšķir un vēl nezina, ka cilvēkiem līdzīgās būtnes mēdz kaut ko spridzināt arī tāpat vien.
